Kā jau ir zināms visiem maniem tuvajiem un tālajiem draugiem, radiniekiem un retajiem šī bloga, kurš pamazām deģenerējas par fragmentāriem gabaliem ar picu fotogrāfijām, apmeklētājiem, ne tik sen man bija retā iespēja, prieks un retums apmeklēt Tuvo Austrumu reģionu, un nevis šādu tādu, bet vienu no interesantākajiem – Erecjizraēlu. Izraēlas zeme, kur piens un medus tek – tā to apsaukā Bībelē.
Šis reģions līdz galam nesakrīt ar Izraēlas Valsts teritoriju, tomēr tieši tā ir garīgais un kultūras mantinieks, lai gan kādā mērā – tas ir atklāts jautājums.
Plāns apciemot Izraēlu dzima spontāni: mammas draudzene ieradās vizītē Latvijā un aicināja ciemos, bet pēc kāda laika nejauša bakstīšanās skyscanner.net atnesa lomu Viļņa - Telaviva reisa W6 8094 formā no kompānijas Wizz Air. Izvēlēties nenākas, lai gan lidot no Viļņas ir mazliet neērtāk, un zemo cenu aviokompānija Wizz Air tagad ir līdz tādam kliņķim nodzīvojusies, ka pat par lielo rokas bagāžu naudu grib.
Impulsīvi un nepārdomāti es uzspiedu pimpu “Ietarīties”, un lūk, dienas kārtībā jau ir jautājums, ko gan es tajā svētajā zemē darīšu, kur dzīvošu un ar ko barošos, ņemot vērā, ka ar naudas līdzekļu pārpalikumu es nesirgstu. Plāns brieda ilgi un grūti, gluži kā 40 dienas un četrdesmit naktis manas nomocītās smadzenes vadāja pašas sevi pa tuksnesi, līdz tās piemeklēja apgaismība – turp, tuksnesī, arī ir jātiecas, jo tur ir velo apsolītā zeme!
Pati par sevi biļete maksāja ap 110 (220$) latiem, bet ar bagāžu un velosipēdu – pat visus 200 (400$). Kas ir ļoti pat neslikti, ņemot vērā, ka ar dzimto Eir Boltiku tas būtu izmaksājis vismaz trīssimt.
Šķiet, es pieminēju velosipēdu – jā, jūs nepārklausījāties, dzelzs kumeļš, kas izgājis Īslandi un Horvātiju, devās kārtējā nogurdinošajā ceļojumā kopā ar mani.
Tātad, iekārotie elektroni lidostas komunikāciju sistēmās droši garantē man vietu uz klāja, bet vai es atradīšu sev vietu pēc ielidošanas? Gribas jau ne tikai kibuca jumtu virs galvas un macu, bet arī citas Masļakova piramīdas vajadzības apmierināt, un jo īpaši – intelektuālās, emocionālās un garīgās. Impulsīvi galamērķa meklējumi mani noveda pie zināšanām, ka Izraēla — valsts neliela, ap 20. tūkst. kvadrātkilometru, tas ir, trīs reizes mazāka par Latviju. Vēl vairāk, trešdaļu tās aizņem Negevas tuksnesis, un bāzties tur nav ko. Taču tas normālam cilvēkam nav ko, bet bisikleta tūristam ar radikālu raksturu, vārdu sakot, asu izjūtu cienītājam, tur ir pati īstā vieta. Interneta caurules man izdeva, ka velopielūgsme valstī iet uz augšu, Negevā apspīlētu legingu cienītājiem ir pati īstā vieta, un tas manā labā galīgi atrisināja ebreju jautājumu.
Kādi štampi un stereotipi kā atvari griezās manas apziņas tumšajā akā pirms es spēru kāju uz vēstures un haiteka piesūcinātās zemes? Es pieņēmu, ka stipri ticīgie ebreji sabraukuši tur no visas pasaules, lai atdzīvinātu sapni par savu valsti, visapkārt naidīgi arābi, pret kuriem vajadzīga spēcīga un mūsdienīga armija, valstī bez iznīcinātājiem un automātiem “Uzi” izgatavojuši arī mobilo procesoru Intel un vispār masās iebīdījuši takts frekvences un enerģijas patēriņa ziņā ekonomiskas daudzkodolības koncepciju.
Nojautu, ka pilsētas ir pilnas ar raibām un dažādām masām no visas pasaules, hasīdu pūļiem ar peisiem un ofisa darbiniekiem kipās. Sievietes visas noteikti ir svelmainas, melnmatainas un tumšādainas, kā uz ceļveža “Izraēla. Logs uz pasauli.” vāka, kurš pēkšņi un nejauši atradās manā plauktā.
Infoplūsmu rīšanas procesā noskaidrojās arī tas, ka šabats, tas ir, totāla atpūta, kad neko nedrīkst darīt, izņemot kā atslābt, sākas jau vispār piektdienas vakarā, nevis tikai sestdien notiek, kā rādījās agrāk. Izdevās saprast, ka nekāds transports šajā laikā nedarbojas, un arī veikali bieži vien ir pievērti. Nojautu es arī to, ka valsts nav no lētajām, jo Ēdenes dārzu tuksneša vidū pa lēto neizaudzēsi.
Kā gan lai tādā vietā izdzīvo pieticīgs provinces programmētājs? Ar draugu palīdzību, kurus var saradīt bezgalību, ja pareizi pielieto virtuālo sviru viesmīlības tīklu https://couchsurfing.com un https://warmshowers.org formā.
Darbs sāka vārīties!
Pilsētas Negevas tuksnesī – ir
Kopīgas intereses – ir
Velosporta cienītāji – ir
Dzīvo privātmājā, lai būtu ērtāk ievilkt pēdējo – ir
Makšķere iemesta, gaidām lomu smilšainajā dienvidu jūrā, bet B plānu situācijas glābšanai tomēr labāk ir vienmēr turēt pa rokai, tāpēc telti un guļammaisu es tomēr paķēru līdzi.
Labas dvēseles un vieta naktsmītnei atradās, bet ne uz visām dienām. “Rīkošos pēc apstākļiem, improvizēšu un elastīgi adaptēšos” – es nolēmu, un nesāku par šo tēmu iepriekš iespringt. Kā mēs vēlāk redzēsim, visu izdarīju pareizi.
Es jau paredzu jautājumus no zāles: bet kā tad tu tā sadūšojies, pavisam viens pats ķipa?
Atbilde ir šāda: es vienmēr esmu braucis ar kādu, bet pats organizējis tā vispār tikai Īslandi. Tiek uzskatīts, ka vienam ir garlaicīgāk un grūtāk, nav neviena, kam paraudāt uz pleca un puņķus . Es te vasarā biju Vipasanas kursos, tā man tur viena meitene uz tamlīdzīgām sentencēm atbildēja: nu tad aizrullē viens pats, paskaties, kā tas ir. Un tiešām, es nodomāju, jebkura pieredze ir vienkārši pieredze. Tas parāda, ka kaut ko noderīgu, nu, vai sev tuvu, es austrumu filozofijās tomēr esmu atradis.
Man teica: “vienam taču ir bīstami”, biedēja ar druziem, kas mani aptīrīs un atstās pliku pastaigāties pa tuksnesi (nācija tāda, ķipa čigāni), pats sevi es biedēju ar to, ka gandrīz pa visu Negevu Izraēlas militāristi veic izmēģinājumus, un man uz galvas uzkritīs raķete. Uz visiem šiem izdomājumiem Latvijas iedzīvotājiem tagad es varu droši atbildēt: kā rāda vēsture, daudz bīstamāk ir palikt Latvijā un staigāt pa lielveikaliem. Vēl viens iemesls, starp citu, pirkt pārtikas preces tirgū (papildus tam, ka lielveikalā toč paķersi par daudz, tas ir, iegādāsies kaut ko dārgu un nevajadzīgu).
Visu šo kreņķu un peripetiju rezultāts – kartes telefonā, velis kastē, pase kabatā, nauda eiro, mantas Ortlieb somās, kissed my wife goodbye, un biju gabalā.
